[818] bētāceus (bētācius), a, um (beta, s. Charis. 37, 16 u. 155, 16. Prisc. 3, 44 extr.), von der Bete, vom Mangold, pedes betacei, Mangold-Wurzeln, rote Rüben, Varr. r. r. 1, 2, 27. – subst. bētāceus, ī, m. u. bētācius, ī, m. = σεῦτλον, die rote Rübe, Form -eus, Gloss.: Form -ius, Arnob. 4, 10 cod. P. Apic. 3, 63 u. 64.