ir-rōro (in-rōro), āvī, ātum, āre, betauen, I) mit Tau befeuchten, betauen, A) eig.: flores, Colum. 9, 14, 10: noctibus vas tegendum erit, ne irroretur, Colum. 12, 24, 2: absol., ...
irrōrātio (inrōrātio), ōnis, f. (irroro), die Benetzung, Augustin. in psalm. 38, 6. Cassiod. var. 12, 14, 3.